[As the result of a 1921 international border agreement, half a county of ethnically Latvian inhabitants along the Baltic Sea coast ended up in Lithuania instead of Latvia. One positive outcome of this situation that culturally isolated the people there is that their singing traditions survived more or less intact until very recently. For the past 20+ years a couple I know here in Riga has been visiting Sventāja (Šventoji in Lithuanian), the main Latvian village in the area, getting to know the people and recording their songs. A CD + DVD of these field recordings was finally released in late summer of 2010. Since the folklore ensemble I sing with has learned many of these songs, I decided to go to the CD opening event in Sventāja in October 2010, spending the night with friends in Liepāja on the Latvian side of the border. I was curious to see where the songs had come from, hear the local dialect, and maybe even meet some of the original singers.]
Līdz 1921. gadam maza zemes strēmelīte Lejaskurzemē no Nidas līdz Palangai (apmēram) piederēja Latvijai, bet tā to iedeva Lietuvai par labu kādai citai zemes strēmelītei dziļāk iekšzemē. Nu, tas tā vienā teikumā. Pašus iedzīvotājus, gan, nenomainīja, un tā turienes etniskie latvieši palika dzīvodami Lietuvā. Lejaskurzemē līdz pat 20. gadsimtam bija palikušas dzīvas daudzas citur Latvijā jau zudušas tradīcijas, piemēram, tautas tērpu valkāšana svētkos un kāzās un arī tautas dziesmu dziedāšana. Tāpat šīs tradīcijas saglabāja latvieši Sventājā (lietuviski Šventoji), kas ir galvenais latviešu apdzīvotais ciems Latvijai zudušā pagastā. Te šīs tradīcijas uzskata par īpaši “tīrām” un bagātām, jo Lietuvas latviešiem bija maz kontakta ar pārējo Latviju, Latvijas televīziju un radio, utt.
Šīs vasaras beigās iznāca apjomīgs disks un DVD – “Pa vējame es dziedāju” – ar Sventājas latviešu teicēju dziesmām. To sakopoja Ilmārs Mežs, kas gan viens pats, gan kopā ar savu sievu, gan ar citiem pētniekiem ir braucis uz Sventāju pēdējos 2o+ gadus iepazīt turienes latviešus un ierakstīt viņu dziedāšanas tradīcijas. Diska izdevējs ir “Upe tuviem un tāliem” un ir jaunākais pieaugums tā “Mantojuma” disku sērijai. [Apraksts Delfos.]
Tā kā es pazīstu Mežu pāri un palīdzēju tulkot Sventājas disku, tad man ir īpaša interese šajā projektā. Pie tam, Janta Meža vienu laiku vadīja “Saviešu” folkloras kopu, kurā es dziedu, un “Savieši” ir daudzas Sventājas dziesmas iemācījušies un iemīlējuši. 2010. gada 9. oktobrī Sventājā notika “Pa vējame es dziedāju” diska atklāšana, tāpēc nolēmu, ka beidzot ir pienācis laiks man pašai apskatīt Sventāju. Caur tautas dziesmām iepazīstu Latvijas ģeogrāfiju un pagastus. Zināšanas par abām jomām barojas viena no otras; jo pievēršu uzmanību kurā pagastā kura dziesma pierakstīta, jo rodas interese tās vietas sameklēt kartē…turpu aizbraukt un paostīt turienes gaisu.
Tā kā Toma brālis dzīvo Liepājā, naktsmājas šim izbraukumam bija nodrošinātas. Atstāju Tomu un Laimu Liepājā (Laimu saslima, nejutās labi un negribēja nekur tālāk braukt), un Jānis un es braucām tālāk uz Sventāju, tieši pāri robežai Lietuvā. Gandrīz stunda, ko braukt, no Liepājas. Jānim tagad ir 13 gadi, tāpēc atļāvu viņam sēdēt priekšas sēdeklī, un mēs par visu ko runājām gan turpu, gan atpakaļ.
Pagāja laiciņš kamēr Sventājā atradām skolu, kur notika diska atvēršana. Ciemats nav nemaz tik mazs! Tūristu sezona jau beigusies, bet var redzēt, ka tur to ņem nopietni: kur tik skatās gar krastu ir vasarnieku mājiņas, veikaliņi un labi koptas ielas. Krasts Latvijas pusē salīdzinājumā ir patiešām tukšs un neskarts. Diemžēl nebija laika izkāpt no mašīnas un pastaigāt pa Sventāju vai paciemoties teicēju mājās. Toties nākamajā dienā pastaigājām gar jūru Liepājā.
Diska atklāšana kā atklāšana, bet draudzīga un ne pa daudz formāla. To vadīja Ilmārs Mežs un Miķelis Balčus, vietējās latviešu biedrības priekšnieks un liels runātājs; jo ilgāk runa, jo dziļāk izloksnē. Dziedāja vietējais lietuviešu folkloras ansamblis. Viņi dziedāja arī latviski – grūti ticēt, ka tik radniecīgas valodas runātājiem var būt tik uzkrītoši akcenti! Tad dziedāja Rucavas folkloras klubs (nezinu vai tas ir īstais nosaukums). Pasākuma oficiālā daļa nemanāmi pārgāja uz neoficiālo daļu, kurā ēdām rucavnieču brīnišķīgi gardo rupjās maizes kārtojumu un citus līdzpaņemtus ēdienus. Visi kopā dziedājām vietējās sventājnieku dziesmas. Jānis iemācījās spēlēt ērmoto degunu flautu/svilpi no viena Rucavas muzikanta. Tas ir īstenībā Dienvidamerikas instruments, bet rucavnieks iemācījies to taisīt, un tagad iepazīstina arī Latvijas jauniešus ar to. Jānis savu jauno svilpi nes visur līdzi un uzsvilpj kur tik var.
